Nomaldījusies aita no ganāmpulka..

Kad gada lielākais notikums - skolas absolvēšana - ir izpildīts, kad gada lielākais vasaras festivāls ir nosvinēts, kad lietaino dienu vasarā ir vairāk kā saulaino,  kad esi kā nomaldījusies aita no ganāmpulka, kas šoreiz ir mans ceļš, bet esmu spējis (lēnām) to atrast un kad nākotnes vīzijas tiks ieskicētas nākamajās nedēļas laikā, ar gada pārtraukumu, esmu atgriezies arī es! Jaunām domām, jaunām idejām, izdarītiem secinājumiem, mazāk klišejām un vairāk pasmaidot. Iesākumam ne pārāk veiksmīgi. Secinājums - jālasa vairāk grāmatas, varbūt domas spēšu vienreiz arī uzrakstīt uz papīra. Ā, un jā, ar mazliet lielāku precizitāti arī.
Nobriedis vai nē, bet šai ziņai īpaša iemesla nav. Tā vienkārši tapa iedvesmojoties no manas #SummerOfLove - Finding - dziesmas Miike Snow - Song for no one.
Šodien agrā svētdienas vakarā sanāca izskriet 10 km distancīti, lai savāktu domas pēc vētrainās nedēļas nogales Salacgrīvā. Viena dziesma 50 minūšu garumā liekas jocīgi un ārprātīgi, bet toties iedvesmojoši un aizrautīgi.
Kāpēc "finding" ? Šī vasara, skatoties no malas, daudziem ir sevis pašu meklējumos. 3 nobumbulētie gadi vidusskolā ir atstājuši manāmu iespaidu jebkura zemapziņā un domās. Un ne tikai runa ir par tiem,kas mācās un ir pabeiguši skolas. Tas ir par visiem no jums, kas nav bijuši tik slinki, lai izlasītu manu blogu līdz šim teikumam. Es necentīšos kādu iedvesmot lielām idejām pēc šī raksta,es vienkārši acināšu jūs saprast un paskatīties uz sevi un lietām no malas - no cita skatu punkta. Mēs dažreiz tik ļoti steidzamies,ka aizmirstam paši sevi un to, kāpēc mēs to darām. Iedvesma jāmeklē sevī pašā. Jādzīvo no pašiedvesmas. Katram savi dzejoļi jāraksta, nevis jākopē tie un jāattiecina tas uz savu dzīvi. Tu taču neiesi pa cita cilvēka dzīves pēdām? Tu taču tās veido pats! Tu,protams,vari ieklausīties, izbaudīt un secināt, bet attiecināt.. šaubos.
Piedodiet, "morālas paģiras" nevienam pēc šī raksta nevēlos piesaukt, bet apdomājiet..
Neesmu es Blaumanis, kas savu domu var uzrakstīt kopoti 5 teikumos. Neesmu arī Ziedonis, kurš pasaka tieši adatai acī. Esmu Edvards Vārdaunis un šis ir mans blogs.

Līdz vēlākam..

Summer Of Love 2011

Lai arī man nekad nav paticis, ka manu bloga virsrakstu rotā angļu vārdi, šoreiz, iespējams, šie ir pareizākie vārdi, jo latviski tas neizklausītos tā, kā tas ir ticis uzrakstīts angliski. Bet kā būtu pareizāk gramatiski, par to es šobrīd nerunāšau.

Šim blogam es morāli centos nobriest jau kā nedēļu, bet tā līdz galam neatradās vārdi, lai kādā vakarā varētu piesēsties un ar vēsu prātu uzrakstīt savu meistardarbu. Tagad jāsaka, ka vēss prāts arī nav, jo jūtu, ka rakstu emociju iespaidā no šīs dienas - šīs vasaras beidzamās tā teikt ballītes/pasēdēšanas draugu lokā. Jeb, kā citādāk teikt - Cilvēki, kas manu vasaru izkrāsoja! Viņi katrs ielika kādu krāsu - atmiņu, manā vasarā - atmiņās. Lieki teikt, ka jutos saviļņots redzēt visus sēžam pie viena galda, smaidam, runājoties un smejoties. Mani pārņēma divējādas sajūtas.. Vienas, kuras sajuta laimi,prieku un neizsakāmu gandarījumu,ka mēs visi esam kopā un tie ir mani draugi, bet otras, kas lika skumt.. skumt par to,ka visam labajam,skaistajam un neaprakstāmajam reiz pienāk gals.. un tagad es šeit sēžu un domāju, cik kolosāla vasara man bija ar šiem draugiem. Cik kolosālu vasaru viņi man tādu padarīja.

Šī vasara bija skaista.. ar mirkļiem, ar katru negulēto nakti, ar katra rīta kafijas tasi un ar katru pavadīto minūti kopā ar draugiem..

Atceros šo vakaru tieši pirms gada, kad rakstīju par vasaru un tajā piedzīvoto. Pārlasot vēlreiz tās rindas no tā ieraksta, atceros to vasaru,trakumu un jaunību. Spontānām idejām, garām naktīm, piecelšanos pēcpusdienā un tā tālāk un vēl joprojām.. Un šī vasara nebija izņēmums..

Šī vasara bija īpaša ar to,ka tā man bija pēdējā vasara kā skolēnam un grūti ir tam noticēt, ka 11mit vasaras kā skolēnam ir pagājušas.. Pirms bloga rakstīšanas,apsolījos,ka centīšos būt maksimāli ne sentimentāls, bet tas vienkārši neizdodas. Nevis tāpēc,ka es necenstos,bet tāpēc,ka es tāds esmu, tāds es esmu uzaudzis. Sentimentāls un nostaļģisks. Tādu jūs mani ziniet un tādu jūs mani esiet pieņēmuši. Vēlos,lai katrs,kas lasa šo blogu, atceras savu vasaru un skaistos brīžus,ko tā sniedza.

Un tā visa paliek vēsture.. Šis ieraksts,šīs atmiņas, šie stāsti un šie skastie mirkļi. Man pietrūks šīs vasaras, bet es zinu, ka tā nekur nepazudīs,tā vienmēr būs pie manis, manā atmiņu sirdī..

http://www.youtube.com/watch?v=r2-Dqxajz4U

SUMMER OF LOVE 2011 OFFICIALLY ENDS NOW!!!

Jūsu Edvards.

banālisma novājināts

Pietiks ar salkaniem tekstiem un pārlieku daudz frāžainām pamācībām un aforismiem. Pārāk daudz savu domu un rīcību izstudēšana var novest pie savas personības šķelšanās. Viena puse apgalvos, ka vajag tiekties uz ideālismu, otra puse tikmēr tīksmināsies un kavēsies atmiņās par sasniegto un sen ( uzsverot tieši šo vārdu) izdarīto. Pietiekami ilgi laikam biju klusējis un ļāvis tupām neprašņām par mani smīkņāt aiz muguras un rādīt ar pirkstu pat pavisam uzskatāmā veidā. Šis raksts, ļoti iespējams, pieklusinās un liks uz kādu laiku rimties, jo ar savu neprofesionālismu un morālajiem ētikas trūkumiem, daži no viņiem ( nedalu dzimumos) ir pārlēkuši pāri savai domu un stulbuma amplitūdai. Latvietis paliek latvietis. Piekasīsies pie sīkumiem un ikdienišķām frāzēm, kuras būsi pateicis. Protams, arī to, ka neko nezinot un tikai virspusēji aprunajoties, spēt spriest par cilvēka intelekta līmeni. Skarbi skan, ne ? Bet cilvēks ( nerunāju par visiem,bet konkrētie zina) spēj izdomāt visneiedomājamākās muļķības savā tā jau neizglītotajā prātā un pats ir ticis tikai tiktāl , cik līdz mājas slieksnim un skaļā balsī kliedzot visai pasaulei sakot - es dodos lielajā pasaulē, būdams mazs, nepieredzējis muļķītis, runājot par cilvēkiem, par kuriem zinu tikai tik, cik tramvaja vadītājs to,kas notiek otrajā vagonā.

Jūs, lasot šo, teiksiet, ka mani tas viss ir aizskāris, bet es jums teikšu tā - tas mani darījis tikai stiprāku :) Un par to ir jāsaka paldies šiem mazajiem cilvēkiem. Šeit prātā nāk teiciens - Mazi cilvēki runā par lieliem, vidēji par lietām, lieli - par idejām..

Brīvlaiku noslēdzot, jūsu Edvards.

starp ziemas dīkstāvi un pavasara slinkumu / neziņu māktajiem

Kā Romēns Rolāns ir teicis, tad "Mākslas pirmais likums ir šāds: ja tev nekā nav ko sacīt- klusē. Ja tev ir ko teikt- saki un nemelo.'' Varbūt tāpēc manā blogā bija vērojama dīkstāve. Bet, kas ilgi nāk, tas labi nāk un varbūt man tiešām šoreiz būs kaut kas aizķēries, ko jums pavēstīt.

Kad termometra stabiņš beidzot uzkāpis plusos un uz ielām vairs nav vērojama biezā sniega kārta, pavasaris lēniem soļiem iesoļo mūsu domās un sapņos. No depresīvā ziemas gadalaika esam nonākuši pavasara gaidās un cerībās, jaunās idejās un to īstenojumā. Pavasara ievads pasaulē ir nācis nežēlīgi. Sākot ar Japānas zemestrīcēm un tā izraisītajām sekām, beidzot ar Lībijas karu, kuram, kā redzams, vēl nav saskatāms atrisinājums un naivi būtu ticēt, ka tas tik ātri pienāks.

Pozitīvo lietu interneta vietnēs, laikrakstos un televīzijas ziņās ir grūti salasīt un sadzirdēt un ja mēs ( vēl joprojām) redzam kāda ir situācija pašu valstī, tad ir grūti atrast kādu pozitīvu dzīvības stariņu, kas ļautu uz ielas saskatīt kādu smaidošu pretīmgājēju.

Bet stāsts par ko citu. Kā jau iepriekš minēju ( un man tomēr nepatīk atkārtoties) pavasaris tuvojas, līdz ar to arī eksāmenu laiks ( man vēl ir dota tā iespēju gadu pamācīties). Bieži ir nācies dzirdēt no topošajiem studentiem, ka viņiem īsti nav zināma vīzija par to, kur un kā mācīties tālāk. Šajā ziņā gribētos teikt, ka robs mūsu valsts izglītības nesakoptajā dārziņā. Varbūt esmu pārāk skarbs savos izteikumos, bet kā lai bērns izvēlas kur mācīties, ja viņam tā pa īstam nav bijusi prakse, kur to visu uzzināt ? Protams, kritiķiem, mans šis izteiciens ir kā medusmaize un tūlīt pirmie runātāji man oponēs, ka redz, lūk man neesot taisnība un ka tomēr tādas iespējas tiek dotas. Cik? Kur? Ar vienu BA Turības rīkoto Jauno Profesionāļu Skolu ? ( kurā pat netiek visi 12mitās klases audzēkņi, jo skaits ir ierobežots) Skola 2011? (kurā netika pārstāvētas nemaz visas augstskolas un akadēmijas) Protams, tas, kas mums pirms 15 gadiem likās utopija, tagad ir realitāte. Iespēju kur, par ko un kā mācīties, ir milzum daudz. Bet ar visu to tas viss lielākā vai mazākā mērā bērnu - jauniešu prātus mulsina un tomēr liek viņiem šaubīties par savu pareizo izvēli un galu galā liek viņiem ciest mazliet ļaunuma. Šajā gadījumā ļaunumu gribu salīdzināt ar ģimenes piešķirto budžetu viņu atvases izglītošanā, kur ( tiem, kuriem nav paveicies, vai ir slinkojuši un nav iegūtas stipendijas) ir jātērē daudz naudas. Un kad viņš/viņa iestājās tajā, saucamajā, pēc viņu domām, fakultātē kurā vēlas mācīties, pēkšņi cilvēks nonāk strupceļā un studijas pirmajā pusgadā lekcijās sev uzdod jautājumu - Ko es šeit daru ? Tas nav tas, ko es vēlos! Es tomēr uzskatu, ka par to ir jārunā, jo tā, manuprāt, lai arī nav pārāk liela, tomēr ir problēma izglītības sistēmā mūsdienās. Skolu kuluāros par to tiek runāts, ka ārzemēs tiek piekopta cita sistēma un iespējas. Vai tad mēs nevēlamies līdzināties Rietumu valstīm?

Mans priekšlikums ( lai arī vairums tam nepiekristu) ir pēc vidējās izglītības iegūšanas, gadu paņemt brīvu no mācībām un censties saprast, kas ir tas, ko vēlos mācīties. Protams, tiem, kuriem ir iegūtas stipendijas augstskolās var savu laimi izmēģināt uzreiz un viņi nebūs zaudētāji, bet teiksim tiem, kuriem papīrs neatbilst kritērijiem, tomēr pauzīti ieturēt. Var jau teikt un apgalvot, ka nav ko izniekot vienu gadu un tikai iegūt praksi citās valstīs un darbos, bet, šajā gadījumā vēlos piekrist teicienam – mūžu dzīvo, mūžu mācies – un viens gads nenāks par ļaunu sevis iepazīšanai un pieredzes iegūšanai.

Dzirdams vienmēr.Edvards.

komanda savas dvēseles meklējumos

Ja man jautāju,ko nozīmē vārds komanda,tad es atbildētu - mana bērnība,mans rūdījums,manas atmiņas,manas emocijas,mans spēks,mana pārliecība,mani panākumi,lūk tā ir komanda. Skan nesaprotami,bet šodien paklausoties vecus mūziķu albūmus un tā dziesmas,tas man viss asociējās ar savu komandu,kurai es veltīju apmēram 10mit savus dzīves gadus. Katra dziesma ir saistīta ar kaut ko īpašu,kādu izbraukumu ārpus valsts robežām.Vienalga,vai tā būtu bijusi Lietuva,Igaunija,Krievija,Baltkrievija vai Polija. Mēs visi bijām kopā un mēs visi to piedzīvojām.Gan zaudējumus,gan uzvaras. Atceros par iešanu uz picēriju visiem kopā kā komandai pēc A.Kraukļa kausa turnīra. Pēdējo sekunžu metieniem,smieklīgām epizodēm,nometnēm Kandavā un pārbraucieniem uz citām valstīm. Protams,mēs ejam uz priekšu un nekas nepaliek uz vietas.Mēs katrs izvēlamies savu ceļu,bet tomēr.. Tāda plaša atzīšanās interneta vietnē varbūt nav tas pats prātīgākais variants,bet es gribu,lai mani čaļi to zina. Veči,jūs visi,ar kuriem kopā spēlēju zem Bs Rīga formas,jūs esat lieliski savā vienreizībā,savā talantā un savā personībā. Jūs viens otru katrs papildinājāt. Bija jau arī strīdi,bez tiem neiztikt,bet tomēr,tas neatsver to,cik daudz skaistu uzvaru mums ir bijis,cik daudz smieklīgu atgadījumu bijis,smagu pārbraucienu un tā tālāk.. Emocijas jau mums visiem bija vienas,mēs visi uz laukuma atdevām visu. Auga buciņš un buciņam auga radziņi. Tagad tā paskatoties atpakaļ,jāsaka,ka komandas pavediens un vispār kopības sajūta tas viss - dvēsele, pazuda katra paša galvā. Savas intereses,milzīgais ego un ambīcijas bija tas,kas varbūt mūs vienu no otra izšķīra. Lūk, tur arī pazuda uzvaras,tur pazuda uzticība,tur pazuda mīlestība pret basketbolu,tur pazuda viens par visiem,visi par vienu un tur pazuda komanda.Un tagad mēs esam tur,kur mēs esam.Katrs savu ceļu iedams..

http://www.youtube.com/watch?v=9rFx6OFooCs&feature=related

P.S. Šis ir veltījums maniem ex-komandas biedriem,ar kuriem pavadīju skaistāko laiku bērnībā spēlējot spēli kuru mīlēju kopā ar viņiem. Par to visu var smīkņāt un smieties,bet domāju,ka no tā mēs visi ( spēlētāji) esam izauguši un jūs uztversiet to,ko centos pateikt šeit.Paldies jums.

#83/#21

toreiz un tagad

Pēdējās bildes uzņemtas,pēdējās glāzes iztukšotas un pēdējie brīvie rīti izgulēti. Klāt jaunais mācību gads ar epizodiskām depresijas lēkmēm,daudz un dažādu intrigu un vēl vairāk piedzīvojumu un tas viss nākošajos 9viņos mēnešos. No vienas puses - vai nav sasodīti lieliski ? No otras - vai es nenoguršu no tā visa ? Domas jau dalās par gaidāmo mācību gadu,bet nu,jāsaka jau,ka dziļi sirdī mēs katrs esam sailgojušies pēc saviem skolas biedriem,skolotāju morālēm un piezīmēm un pat pēc katru vakaru mammas teiktās frāzes -esi izmācījies ? Tas viss var būt mums pēc laika apnīk,bet,tiem,kuriem varbūt nākošais gads ir pēdējais skolēna statusā, iesaku izbaudīt skolēna dzīvi,emocijas un tās sajūtas. Iesaku novērtēt. Jā,varbūt jūs teiksiet,ka 12 gadi bija mocības,bet ticiet man,pēc 10,varbūt 15 gadiem jūs savām atvasēm teiksiet - jā,tas bija skaists laiks,atcerēties to visu,špikošanas, uztraukumu pirms svarīga kontroldarba,simpātijas,skolas diskotēkas,garos starpbrīžus ar lielajām smieklu lēkmēm.. tas viss kopā jau veido to mūsu saucamo bērnību. Un skola,manuprāt,ir skaistākais laiks bērna dzīvē,vispār,cilvēka dzīvē! Tā ir tā vieta,kur būtībā Tu būvē savu turpmāko dzīvi. Kļūsti patstāvīgs,iegūsti jaunus draugus,iemācies tos iegūt,centies iegūt uzticību un mācies no viņiem un viņu kļūdām. Skola ir mūsu dzīves ievads!

Bet,ne gluži par to ir stāsts,drīzāk ievads ir tāds pavedinošs sākums jaunajam mācību gadam - jaunajai sezonai. Vēlējos parunāt par vasaru. Ko jums tā nozīmē un ko jūs no tās iegūstiet. Daudzi teiks,ka vasara paskrēja nemanot,varu tikai piekrist. Bet nu,tikpat labi jūs varat attapties,kad jums jau ir 80 un teikt - cik dzīve ātri paskrēja. Šis raksts būtībā ir tiem cilvēkiem,kas uzskata,ka šī vasara ir labākā manā mūžā. Varu pateikt,ka tā nav. No katras jūs iegūstat kaut ko īpašu,kaut ko neatņemamu un kaut ko ļoti iz dzīves mācošu. Tā jau saka pēc katras vasaras - šī bija mana labākā. Protams,neiztiek arī bez tādiem,kas pasaka,ka iepriekšējā bija labāka. Gribu teikt to,ka katrā ir labumi un ļaunumi un ne vienmēr viss būs ka jūs vēlēsities. Varbūt šajā vasarā bija vairāk labumi un mazāk sliktumi. Katrai vasarai ir sava vērtība jūsu dzīvei. Cilvēki ir tādas neapmierināmas būtnes. Viņām vienmēr ir par maz pat tad,ja ir par daudz. Tā būs,tā tas dzīvē ir iekārtots. Bet šeit es gribu teikt,ka nevajag nodalīt labākās un sliktākās. Šajā vasarā varbūt jūs vairāk izballējāties un atpūtāties,bet iepriekšējā vasarā bijāt neskaitāmās nometnēs,bet varbūt ieguvāt kādu sev tuvu draugu,kurš iespējams tagad ir jūsu uzticamākais un labākais draugs. Katru gadu mēs augam un katru gadu mēs iegūstam ko jaunu un tā mēs savu pasauli padarām tikai plašāku. Mēs dzīvojam atmiņām un jāsaka,ka būtībā beigu beigās mūsu dzīve būs tikai mūsu atmiņas.. Kaut kur tas ir skumji,bet visā visumā tomēr ļoti,ļoti skaisti.

Rudens gaidās..

jūsu Edvards.

bīstamie noslēpumi

Lietaina un zibeņiem bagāta svētdienas pēcpusdiena tiek pavadīta sveču gaismā,jo kaut kā bail slēgt iekšā kādu elektronisko ierīci vai vēl labāk,pieslēgt datoru pie strāvas. Tas jau nu būtu pilnīgs neprāts. Jāsaka,ka pēdējo 2 mēnešu laikā esam kļuvuši daudz atkarīgāki no dabas stihijām un tā izraisītajām problēmām. Vienu brīdi tik karsts,ka liekas,ka tūlīt metīšos zem aukstas dušas,otrajā brīdī steidzies izslēgt visu,kas vien izslēdzams,lai zibens neiesper. Bet nu, dīvainie laika apstākļi ir tikai patīkams ievads tam, ko es jums vēlos pastāstīt un par ko vakar varēju tikai šausmināties un brīnīties.

Domājams,ka vairumam no jums vārdi ''Illuminati'' vai ''Masoņi'' , šķiet svešs. Jāsaka,ka tāda lieta pastāv ļoti ilgi,tikai līdz mums tā īsti lāgā vai nu nav nonācis, nav stāstīts vai arī vienkārši ir ticis slēpts un noklusēts. Ir grūti to visu izstāstīt,tas pašam jāredz,pašam ir jāmeklē. Katrā ziņā ar cilvēkiem,kuriem esmu runājis un stāstījis,šī lieta ir ieinteresējusi un tie vēlas uzzināt ko vairāk. Bet tas jau nu ir katra paša kompetencē,ko viņš grib un vēlas redzēt un uzzināt. Gribu pateikt tikai to,ka tā noteikti nekādā veidā nav salīdzināma ar sektu,tas ir kas pilnīgi savādāks,daudz noslēpumaināks un daudz reālāks.

Šeit runa vairāk ir par Illuminati,kas man vairāk ir ieintriģējusi. Jo vairāk tiek uzzināts,jo vairāk šķiet,ka tas viss kaut kādā veidā ir cieši saistīts ar mūsu dzīvēm,bet mums tas nav ieraudzīts. Vienā brīdī jūsu prātus jau var pārņemt paranoja par to,ka visur ir viena sazvērestības teorija un visur ir kāda doma vai netieša darbība saistīta ar Illuminati. Katrā ziņā,uzskatu,ka tas ir cieši saistīts ar pašu cilvēci,tās dzīvi un turpmāko attīstību.

Skeptiķi noteikti apgalvos,ka esmu ieracies par dziļu vai gluži otrādi - nezinu neko. Laiks rādīs un ja jau esmu uzgājis šai lietai,tad noteikti tam tā bija jābūt.

Līdz drīzam..

Edvards.