banālisma novājināts

Pietiks ar salkaniem tekstiem un pārlieku daudz frāžainām pamācībām un aforismiem. Pārāk daudz savu domu un rīcību izstudēšana var novest pie savas personības šķelšanās. Viena puse apgalvos, ka vajag tiekties uz ideālismu, otra puse tikmēr tīksmināsies un kavēsies atmiņās par sasniegto un sen ( uzsverot tieši šo vārdu) izdarīto. Pietiekami ilgi laikam biju klusējis un ļāvis tupām neprašņām par mani smīkņāt aiz muguras un rādīt ar pirkstu pat pavisam uzskatāmā veidā. Šis raksts, ļoti iespējams, pieklusinās un liks uz kādu laiku rimties, jo ar savu neprofesionālismu un morālajiem ētikas trūkumiem, daži no viņiem ( nedalu dzimumos) ir pārlēkuši pāri savai domu un stulbuma amplitūdai. Latvietis paliek latvietis. Piekasīsies pie sīkumiem un ikdienišķām frāzēm, kuras būsi pateicis. Protams, arī to, ka neko nezinot un tikai virspusēji aprunajoties, spēt spriest par cilvēka intelekta līmeni. Skarbi skan, ne ? Bet cilvēks ( nerunāju par visiem,bet konkrētie zina) spēj izdomāt visneiedomājamākās muļķības savā tā jau neizglītotajā prātā un pats ir ticis tikai tiktāl , cik līdz mājas slieksnim un skaļā balsī kliedzot visai pasaulei sakot - es dodos lielajā pasaulē, būdams mazs, nepieredzējis muļķītis, runājot par cilvēkiem, par kuriem zinu tikai tik, cik tramvaja vadītājs to,kas notiek otrajā vagonā.

Jūs, lasot šo, teiksiet, ka mani tas viss ir aizskāris, bet es jums teikšu tā - tas mani darījis tikai stiprāku :) Un par to ir jāsaka paldies šiem mazajiem cilvēkiem. Šeit prātā nāk teiciens - Mazi cilvēki runā par lieliem, vidēji par lietām, lieli - par idejām..

Brīvlaiku noslēdzot, jūsu Edvards.

starp ziemas dīkstāvi un pavasara slinkumu / neziņu māktajiem

Kā Romēns Rolāns ir teicis, tad "Mākslas pirmais likums ir šāds: ja tev nekā nav ko sacīt- klusē. Ja tev ir ko teikt- saki un nemelo.'' Varbūt tāpēc manā blogā bija vērojama dīkstāve. Bet, kas ilgi nāk, tas labi nāk un varbūt man tiešām šoreiz būs kaut kas aizķēries, ko jums pavēstīt.

Kad termometra stabiņš beidzot uzkāpis plusos un uz ielām vairs nav vērojama biezā sniega kārta, pavasaris lēniem soļiem iesoļo mūsu domās un sapņos. No depresīvā ziemas gadalaika esam nonākuši pavasara gaidās un cerībās, jaunās idejās un to īstenojumā. Pavasara ievads pasaulē ir nācis nežēlīgi. Sākot ar Japānas zemestrīcēm un tā izraisītajām sekām, beidzot ar Lībijas karu, kuram, kā redzams, vēl nav saskatāms atrisinājums un naivi būtu ticēt, ka tas tik ātri pienāks.

Pozitīvo lietu interneta vietnēs, laikrakstos un televīzijas ziņās ir grūti salasīt un sadzirdēt un ja mēs ( vēl joprojām) redzam kāda ir situācija pašu valstī, tad ir grūti atrast kādu pozitīvu dzīvības stariņu, kas ļautu uz ielas saskatīt kādu smaidošu pretīmgājēju.

Bet stāsts par ko citu. Kā jau iepriekš minēju ( un man tomēr nepatīk atkārtoties) pavasaris tuvojas, līdz ar to arī eksāmenu laiks ( man vēl ir dota tā iespēju gadu pamācīties). Bieži ir nācies dzirdēt no topošajiem studentiem, ka viņiem īsti nav zināma vīzija par to, kur un kā mācīties tālāk. Šajā ziņā gribētos teikt, ka robs mūsu valsts izglītības nesakoptajā dārziņā. Varbūt esmu pārāk skarbs savos izteikumos, bet kā lai bērns izvēlas kur mācīties, ja viņam tā pa īstam nav bijusi prakse, kur to visu uzzināt ? Protams, kritiķiem, mans šis izteiciens ir kā medusmaize un tūlīt pirmie runātāji man oponēs, ka redz, lūk man neesot taisnība un ka tomēr tādas iespējas tiek dotas. Cik? Kur? Ar vienu BA Turības rīkoto Jauno Profesionāļu Skolu ? ( kurā pat netiek visi 12mitās klases audzēkņi, jo skaits ir ierobežots) Skola 2011? (kurā netika pārstāvētas nemaz visas augstskolas un akadēmijas) Protams, tas, kas mums pirms 15 gadiem likās utopija, tagad ir realitāte. Iespēju kur, par ko un kā mācīties, ir milzum daudz. Bet ar visu to tas viss lielākā vai mazākā mērā bērnu - jauniešu prātus mulsina un tomēr liek viņiem šaubīties par savu pareizo izvēli un galu galā liek viņiem ciest mazliet ļaunuma. Šajā gadījumā ļaunumu gribu salīdzināt ar ģimenes piešķirto budžetu viņu atvases izglītošanā, kur ( tiem, kuriem nav paveicies, vai ir slinkojuši un nav iegūtas stipendijas) ir jātērē daudz naudas. Un kad viņš/viņa iestājās tajā, saucamajā, pēc viņu domām, fakultātē kurā vēlas mācīties, pēkšņi cilvēks nonāk strupceļā un studijas pirmajā pusgadā lekcijās sev uzdod jautājumu - Ko es šeit daru ? Tas nav tas, ko es vēlos! Es tomēr uzskatu, ka par to ir jārunā, jo tā, manuprāt, lai arī nav pārāk liela, tomēr ir problēma izglītības sistēmā mūsdienās. Skolu kuluāros par to tiek runāts, ka ārzemēs tiek piekopta cita sistēma un iespējas. Vai tad mēs nevēlamies līdzināties Rietumu valstīm?

Mans priekšlikums ( lai arī vairums tam nepiekristu) ir pēc vidējās izglītības iegūšanas, gadu paņemt brīvu no mācībām un censties saprast, kas ir tas, ko vēlos mācīties. Protams, tiem, kuriem ir iegūtas stipendijas augstskolās var savu laimi izmēģināt uzreiz un viņi nebūs zaudētāji, bet teiksim tiem, kuriem papīrs neatbilst kritērijiem, tomēr pauzīti ieturēt. Var jau teikt un apgalvot, ka nav ko izniekot vienu gadu un tikai iegūt praksi citās valstīs un darbos, bet, šajā gadījumā vēlos piekrist teicienam – mūžu dzīvo, mūžu mācies – un viens gads nenāks par ļaunu sevis iepazīšanai un pieredzes iegūšanai.

Dzirdams vienmēr.Edvards.