komanda savas dvēseles meklējumos

Ja man jautāju,ko nozīmē vārds komanda,tad es atbildētu - mana bērnība,mans rūdījums,manas atmiņas,manas emocijas,mans spēks,mana pārliecība,mani panākumi,lūk tā ir komanda. Skan nesaprotami,bet šodien paklausoties vecus mūziķu albūmus un tā dziesmas,tas man viss asociējās ar savu komandu,kurai es veltīju apmēram 10mit savus dzīves gadus. Katra dziesma ir saistīta ar kaut ko īpašu,kādu izbraukumu ārpus valsts robežām.Vienalga,vai tā būtu bijusi Lietuva,Igaunija,Krievija,Baltkrievija vai Polija. Mēs visi bijām kopā un mēs visi to piedzīvojām.Gan zaudējumus,gan uzvaras. Atceros par iešanu uz picēriju visiem kopā kā komandai pēc A.Kraukļa kausa turnīra. Pēdējo sekunžu metieniem,smieklīgām epizodēm,nometnēm Kandavā un pārbraucieniem uz citām valstīm. Protams,mēs ejam uz priekšu un nekas nepaliek uz vietas.Mēs katrs izvēlamies savu ceļu,bet tomēr.. Tāda plaša atzīšanās interneta vietnē varbūt nav tas pats prātīgākais variants,bet es gribu,lai mani čaļi to zina. Veči,jūs visi,ar kuriem kopā spēlēju zem Bs Rīga formas,jūs esat lieliski savā vienreizībā,savā talantā un savā personībā. Jūs viens otru katrs papildinājāt. Bija jau arī strīdi,bez tiem neiztikt,bet tomēr,tas neatsver to,cik daudz skaistu uzvaru mums ir bijis,cik daudz smieklīgu atgadījumu bijis,smagu pārbraucienu un tā tālāk.. Emocijas jau mums visiem bija vienas,mēs visi uz laukuma atdevām visu. Auga buciņš un buciņam auga radziņi. Tagad tā paskatoties atpakaļ,jāsaka,ka komandas pavediens un vispār kopības sajūta tas viss - dvēsele, pazuda katra paša galvā. Savas intereses,milzīgais ego un ambīcijas bija tas,kas varbūt mūs vienu no otra izšķīra. Lūk, tur arī pazuda uzvaras,tur pazuda uzticība,tur pazuda mīlestība pret basketbolu,tur pazuda viens par visiem,visi par vienu un tur pazuda komanda.Un tagad mēs esam tur,kur mēs esam.Katrs savu ceļu iedams..

http://www.youtube.com/watch?v=9rFx6OFooCs&feature=related

P.S. Šis ir veltījums maniem ex-komandas biedriem,ar kuriem pavadīju skaistāko laiku bērnībā spēlējot spēli kuru mīlēju kopā ar viņiem. Par to visu var smīkņāt un smieties,bet domāju,ka no tā mēs visi ( spēlētāji) esam izauguši un jūs uztversiet to,ko centos pateikt šeit.Paldies jums.

#83/#21

toreiz un tagad

Pēdējās bildes uzņemtas,pēdējās glāzes iztukšotas un pēdējie brīvie rīti izgulēti. Klāt jaunais mācību gads ar epizodiskām depresijas lēkmēm,daudz un dažādu intrigu un vēl vairāk piedzīvojumu un tas viss nākošajos 9viņos mēnešos. No vienas puses - vai nav sasodīti lieliski ? No otras - vai es nenoguršu no tā visa ? Domas jau dalās par gaidāmo mācību gadu,bet nu,jāsaka jau,ka dziļi sirdī mēs katrs esam sailgojušies pēc saviem skolas biedriem,skolotāju morālēm un piezīmēm un pat pēc katru vakaru mammas teiktās frāzes -esi izmācījies ? Tas viss var būt mums pēc laika apnīk,bet,tiem,kuriem varbūt nākošais gads ir pēdējais skolēna statusā, iesaku izbaudīt skolēna dzīvi,emocijas un tās sajūtas. Iesaku novērtēt. Jā,varbūt jūs teiksiet,ka 12 gadi bija mocības,bet ticiet man,pēc 10,varbūt 15 gadiem jūs savām atvasēm teiksiet - jā,tas bija skaists laiks,atcerēties to visu,špikošanas, uztraukumu pirms svarīga kontroldarba,simpātijas,skolas diskotēkas,garos starpbrīžus ar lielajām smieklu lēkmēm.. tas viss kopā jau veido to mūsu saucamo bērnību. Un skola,manuprāt,ir skaistākais laiks bērna dzīvē,vispār,cilvēka dzīvē! Tā ir tā vieta,kur būtībā Tu būvē savu turpmāko dzīvi. Kļūsti patstāvīgs,iegūsti jaunus draugus,iemācies tos iegūt,centies iegūt uzticību un mācies no viņiem un viņu kļūdām. Skola ir mūsu dzīves ievads!

Bet,ne gluži par to ir stāsts,drīzāk ievads ir tāds pavedinošs sākums jaunajam mācību gadam - jaunajai sezonai. Vēlējos parunāt par vasaru. Ko jums tā nozīmē un ko jūs no tās iegūstiet. Daudzi teiks,ka vasara paskrēja nemanot,varu tikai piekrist. Bet nu,tikpat labi jūs varat attapties,kad jums jau ir 80 un teikt - cik dzīve ātri paskrēja. Šis raksts būtībā ir tiem cilvēkiem,kas uzskata,ka šī vasara ir labākā manā mūžā. Varu pateikt,ka tā nav. No katras jūs iegūstat kaut ko īpašu,kaut ko neatņemamu un kaut ko ļoti iz dzīves mācošu. Tā jau saka pēc katras vasaras - šī bija mana labākā. Protams,neiztiek arī bez tādiem,kas pasaka,ka iepriekšējā bija labāka. Gribu teikt to,ka katrā ir labumi un ļaunumi un ne vienmēr viss būs ka jūs vēlēsities. Varbūt šajā vasarā bija vairāk labumi un mazāk sliktumi. Katrai vasarai ir sava vērtība jūsu dzīvei. Cilvēki ir tādas neapmierināmas būtnes. Viņām vienmēr ir par maz pat tad,ja ir par daudz. Tā būs,tā tas dzīvē ir iekārtots. Bet šeit es gribu teikt,ka nevajag nodalīt labākās un sliktākās. Šajā vasarā varbūt jūs vairāk izballējāties un atpūtāties,bet iepriekšējā vasarā bijāt neskaitāmās nometnēs,bet varbūt ieguvāt kādu sev tuvu draugu,kurš iespējams tagad ir jūsu uzticamākais un labākais draugs. Katru gadu mēs augam un katru gadu mēs iegūstam ko jaunu un tā mēs savu pasauli padarām tikai plašāku. Mēs dzīvojam atmiņām un jāsaka,ka būtībā beigu beigās mūsu dzīve būs tikai mūsu atmiņas.. Kaut kur tas ir skumji,bet visā visumā tomēr ļoti,ļoti skaisti.

Rudens gaidās..

jūsu Edvards.

bīstamie noslēpumi

Lietaina un zibeņiem bagāta svētdienas pēcpusdiena tiek pavadīta sveču gaismā,jo kaut kā bail slēgt iekšā kādu elektronisko ierīci vai vēl labāk,pieslēgt datoru pie strāvas. Tas jau nu būtu pilnīgs neprāts. Jāsaka,ka pēdējo 2 mēnešu laikā esam kļuvuši daudz atkarīgāki no dabas stihijām un tā izraisītajām problēmām. Vienu brīdi tik karsts,ka liekas,ka tūlīt metīšos zem aukstas dušas,otrajā brīdī steidzies izslēgt visu,kas vien izslēdzams,lai zibens neiesper. Bet nu, dīvainie laika apstākļi ir tikai patīkams ievads tam, ko es jums vēlos pastāstīt un par ko vakar varēju tikai šausmināties un brīnīties.

Domājams,ka vairumam no jums vārdi ''Illuminati'' vai ''Masoņi'' , šķiet svešs. Jāsaka,ka tāda lieta pastāv ļoti ilgi,tikai līdz mums tā īsti lāgā vai nu nav nonācis, nav stāstīts vai arī vienkārši ir ticis slēpts un noklusēts. Ir grūti to visu izstāstīt,tas pašam jāredz,pašam ir jāmeklē. Katrā ziņā ar cilvēkiem,kuriem esmu runājis un stāstījis,šī lieta ir ieinteresējusi un tie vēlas uzzināt ko vairāk. Bet tas jau nu ir katra paša kompetencē,ko viņš grib un vēlas redzēt un uzzināt. Gribu pateikt tikai to,ka tā noteikti nekādā veidā nav salīdzināma ar sektu,tas ir kas pilnīgi savādāks,daudz noslēpumaināks un daudz reālāks.

Šeit runa vairāk ir par Illuminati,kas man vairāk ir ieintriģējusi. Jo vairāk tiek uzzināts,jo vairāk šķiet,ka tas viss kaut kādā veidā ir cieši saistīts ar mūsu dzīvēm,bet mums tas nav ieraudzīts. Vienā brīdī jūsu prātus jau var pārņemt paranoja par to,ka visur ir viena sazvērestības teorija un visur ir kāda doma vai netieša darbība saistīta ar Illuminati. Katrā ziņā,uzskatu,ka tas ir cieši saistīts ar pašu cilvēci,tās dzīvi un turpmāko attīstību.

Skeptiķi noteikti apgalvos,ka esmu ieracies par dziļu vai gluži otrādi - nezinu neko. Laiks rādīs un ja jau esmu uzgājis šai lietai,tad noteikti tam tā bija jābūt.

Līdz drīzam..

Edvards.

Atkalredzēšanās.

Tik ļoti sen,kā neesmu neko rakstījis šeit,bet vēl atceros to reizi,kad stigri sev nosolījos,ka noteikti to darīšu un likšu tai lietai progresēt,bet redzams,ka tas nav darīts. Varbūt slinkums,varbūt neizlēmība par to,ko rakstīt.. drīzāk jau nevēlēšanās izpausties garos teikumos un rindkopās. Tagad,vasarai ieejot tās mijā,tomēr kaut kas lika aizdomāties par šo vietu un to,kas te tiek rakstīts. Un šodien jāsaka,ka beidzot pienāca tas brīdis,kad jutu - jā,tagad tam ir īstais laiks. Par to jāpasakās cilvēkam,kuram arī ir veltīts gan virsraksts,gan daļēji arī šis ieraksts.

Vispār jāsaka,ka šis cilvēks man ir daudz devis ar savu piemēru,sava veida harismu un attieksmi. Vēl atceros pagājušo gadu,kad rakstīju par viņu sociālajā vietnē draugiem.lv par to,cik grūti ir fiziski pazaudēt draugu uz tik ilgu laiku. Es vēl toreiz,pēc sava ieraksta blogā saņēmu atbildi,kura lika aizmirst par to,ka tā notiks un deva lielas cerības,ka nekur draudzība nepazudīs,bet tā tikai plauks. Bet viss kaut kā mainījās.. Draugs nekur neaizbrauca un palika Latvijā,kas deva iespēju man vēl vienu gadu kopā ar viņu pavadīt tos foršos brīžus kopā un smieties un turpināt dzīvot tā, kā tas vienmēr ir darīts. Viss izrādījās daudz savādāk. Pie tā itkā nevainoju nevienu,varbūt tikai pats sevi,ka necentos to mainīt. Bija jau tāda doma,bet tas no malas viss izskatījās tik mākslīgi,ka necentos to aizturēt. Centos visam ritēt savu gaitu un paskatījos,kā tas izskatās.. Beigu beigās es attapos tikai tad,kad viss jau tika palaists pašplūsmā. Varbūt vairs nebija tik daudz kopīgu interešu vai laika tam visam,bet kaut kā skumīgi palika ap sirdi. Un tagad,pagājis gads,kopš mana ieraksta. Viss ir savādāk. Nav jēga iedvesmojošām runām vai asaru birdināšanai. Tagad tas ir tā,ka uzsmaidot,Tu zini,ka viņš Tev ir labs draugs un Tu viņu mazliet mīli,bet viņš Tev tomēr ir par maz.. Par maz priekš čomu sarunām,par maz priekš ballīšu iekarošanām,par maz kopā laika pavadīšanai..

Ar to visu,es ceru,ka nekas netiks pārprasts, ar to es vienkārši gribu pateikt,ka es mīlu savus draugus un par viņiem neaizmirstu. Šo draugu es nevēlos aizmirst un vēl jo mazāk - pazaudēt. Nekas dzīvē nav tik svarīgs, cik patiesa draudzība,uzticība un cieņa.

Vienmēr jūsu..

Edvards.

http://www.youtube.com/watch?v=bTBy2RrWd5k