lietas, ko vēlamies dzirdēt

Jāsāk jau ar to, ka sēžot trolejbusā domāju par to, ka zinātne jau tā ir tālu attīstijusies 21.gadsimtā, bet par vienu lietu gan ir piemirst. Kura pat ir ļoti nepieciešama. Tāda, kas pieraksta Tavas domas, tad uzreiz man, un domāsjams, arī jums, būtu vieglāk uzrakstīt savas patiesās domas tajā brīdī kad jūs vēlaties tās pateikt, bet nav iespējams, jo jūs atrodaties trolejbusā, kur vienīgā iespēja ir jūsu telefons, bet, kurā jums ir slinkums rakstīt to garo penteri, kas jums ir iešāvies prātā. Jā, tāda tad arī būtu mana dziļā doma, bet par to gluži nav runa, runa ir par to, ka šodien, precīzāk, šovakar skolā norisinājās Alberta balvas pasniegšana. Neieslīgšu detaļās par to, kas ir Alberta balva, bet pateiksu vien to, ka tā ir priekš labākā skolotāja skolēnu balsojumā. Katrā ziņā tiešām bija, ja ne ļoti sirsnīgs, tad sirsnīgs gan, pasākums. Jā protams, var runāt par tās nepilnībām un to lielo pašdarbību, bet jāsaka, ka skolotāji jau mūs pašus saprot, ka nav nemaz tik viegli un pat ar tiem cilvēkiem, ar kuriem visbiežāk dienā satiekamies, mums ir vislielākais stress viņiem uzstāties.Gari un plaši iesākot ievadu, gribu ar šo visu pateikt, ka vakars personīgi man, bija izdevies. Nodziedāju pietiekami labi, lai dzirdētu no citiem skolotājiem apsveikumus, maziņas uzslavas vai kaut dažus komplimentus, bet ar nožēlu jāsaka, ka to pietrūka. Es protams nevaru neko gaidīt no skolas direktores kundzes (nesaukšu vārdā) uzslavas vai vismaz kaut kādus vārdus, bet nu tomēr, es - mēs - skolēni, centāmies, lai jums - skolotājiem, adminstrācijai, šis pasākums tiešām būtu ļoti īpašs un sirsnīgs. Acīmredzot direktores kundze un daži skolotāji to tā arī nenovērtē. Varbūt tas ir tāpēc, ka bērni nenovērtē viņus, bet nu tā es to neteiktu, varbūt pie vainas ir pašreizējā situācija valsti, bet es uzskatu, ka tieši tagad mums ir jābūt vissaliedētākiem un vienam otru jāatbalsta vairāk, jo tagad, manuprāt, ir tas laiks, kad garīgās vērtības ir svarīgākas par tām materiālajām. Lai nu kā, biju vīlies un sarūgtināts.
Bija vēl dažas ziņas šajā vakarā, kuras iepriecināja, bet tai pašā laikā radīja bažas par sevi pašu, kurš vienmēr savai nākotnei un perspektīvām aizgriež muguru, jo baidās vai arī vienkārši ir slinks attīstīt savu talantu un dotības. Iespējams baidos no kļūdām un kritikas, kā arī konkurences. Sapratu, ka šis ir mans laiks, pats esmu savs laimes kalējs un varbūt šī ir tā lielā iespēja, kas man tiks dota, es tikai to nepamanu, bet.. varbūt es pārāk augstu vērtēju to un varbūt no tā nesanāks nekas vairāk, kā tikai sapņi un ilūzijas par veiksmīgāku dzīvi - nākotni.
Šodien kaut kur domās bija paslēpusies tāda viena lieta, ko tikai tagad atklāju, tā man tā pa īstam parādīja ceļu tikai ap vakara pusi. Diezgan augstprātīgi un egoistiski. Vai viņi novērtē mani un kāpēc es esmu tik atkarīgs no citiem ? Galu galā, ne jau viņi man ir vajadzīgi, bet es viņiem ! - Un šīs divas domas šajā vakara pusē vistrakāk mani nomocīja. Teiksim tā, pierādiet, ka esmu jums vajadzīgs kā cilvēks, kā draugs, nevis kā lieta, ko izmantot. Tā nav iedomība, tā ir tikai negaidīta atklāsme par sevi un sev tuvu stāvošiem ļaudīm..